Jonass ir tipisks 11 gadus vecs puisis, kurš dzīvo šķietami ideālā kopienā. Ir maz sāpju un nav nozieguma. Cilvēki ir pieklājīgi, un visi pieder atbalstošai ģimenei. Tomēr šai utopijai ir sava cena; nav izvēles, emocijas ir aizliegtas, un dzīvi sabiedrībā nosaka stingri noteikumi. Šajā sabiedrībā vecākie saskaņo laulātos un piešķir viņiem bērnus pirms dzimšanas. Visi izskatās līdzīgi gan ādas krāsā, gan tērpā. Ikvienam kopienā ir arī noteikts darbs.
Kad Jonasam ir pienācis laiks apgūt savu darbu, viņš tiek izvēlēts par jauno Uztvērēju. Šī ir persona, kas glabā visas pasaules atmiņas savai sabiedrībai. Laika gaitā Jonass uzzina par krāsām, dabu, skaistumu, baudām, mīlestību un ģimeni. Kā arī sāpīgas atmiņas par zaudējumiem, vientulību, nabadzību, ievainojumiem, karu un nāvi. Bijušais Saņēmējs (tā paša nosaukuma Dovējs) skaidro, ka kopiena ir dibināta uz līdzības principa, kura izdzīvošanai nepieciešama konsekvence pasaulē bez emocijām un atmiņas. Viņš piebilst, ka šīs atmiņas sniedz Saņēmējam patieso gudrību, kas nepieciešama, lai vadītu komiteju visos tās lēmumos.
Pirms romāna izšķiršanas Jonass uzzina, kā cilvēki sabiedrībā mirst, un viņš plāno bēgšanu, lai Geibs (bērns, par kuru rūpējas viņa ģimene) netiktu “atbrīvots” (nogalināts). Jonass vēlas dāvināt visiem savas atmiņas, neskatoties uz Devēja brīdinājumiem, ka šāda rīcība var radīt postošas sekas. Jonass kļūst sarūgtināts un jūt, ka bez atmiņām viņa ģimene un draugi dzīvo neziņā.
Šis bēgšanas plāns ved Jonasu un Geibu ceļojumā. Jonass cīnās ar domām, jūtām un emocijām, ar kurām Devējs ir dalījies ar viņu, pirms tās sasniedz vietu, kas bija Jonasa pirmajā atmiņā. Sniegā Jonass un Gabe ar ragaviņām no kalna skrēja lejā, mirkli laimīgi.
